No interneta: „Publiskās vēstures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas
muzeja struktūrvienībām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnē sacīts:
“Publiskā vēsture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu
publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusīgi skaidrot vēsturnieku pētījumus un
atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvēsturi un
sekām.” Šobrīd sagatavots arī jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes
saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vēstures nodaļā iekļaujas
vairākas muzeja nozares un programmas – pētniecības programma, piemiņas vietu
programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi
enerģijas pilni dalībnieki – nodaļas vadītājs ULDIS NEIBURGS un pētnieks DĀVIS
PUMPURIŅŠ. Notiek sadarbība arī ar citām institūcijām, un ir cerība, ka nākotnē
Publiskās vēstures nodaļas pētnieku loks paplašināsies”.
Dotajā pieejā noteikti kaut kas nav kārtībā un asociējās ar idiotismu. Tas attiecas uz vārda „publisks” lietojumu. Vēsture ir publiska darbība. Tā ir pieejama publikai. Ja tā nav piejama publikai, tad tā ir slēgta darbība. Tāda slēgta darbība vēsturē mēdz būt. Vēsturnieki var gatavot darbus, kuri nav pieejami publikai. Savā laikā to darīja arī latviešu vēsturnieki. Aplami ir organizēt „publisko vēsturi”. Tas ir idiotisms. Tas, ko vēlas darīt abi latviešu eksemplāri, ir populārzinātniskā darbība. Vēsturi var popularizēt populārzinātniskā formā. Tas nav nekas jauns. Abi latviešu eksemplāri nelieto jēdzienu „populārzinātne”. Tā vietā viņi ir radījuši savu idiotismu – „publiskā vēsture”. Atkārtoju: vēsture (akadēmiskā, populārzinātniskā) tradicionāli vienmēr ir publiskā darbība.
AtbildētDzēst