trešdiena, 2016. gada 31. augusts

Militārista domas



Roberts Rasums (satori.lv): „Tikai eksistējot augstam armijas prestižam un tās intelektuālai spējai izprast notiekošos procesus, lai varētu reaģēt sabiedrības interesēs, var veidoties situācija, kurā ir radīti vislabākie apstākļi turpmākam mieram. Apšaubot šo armijas spēju, samazinās Latvijas atturēšanas potenciāls(!?)”.

pirmdiena, 2016. gada 29. augusts

Nelietīga idiota domāšana



Intelektuālais pederats Šlapins: „[..] apgrūtina diskusiju, ir tas, ka viedokļu dažādība ir kļuvusi daudzdimensionālāka. Agrāk, zināmos vēstures posmos, bija vienkārši saprast, kurā vietā uz viedokļu skalas atrodies tu un kurā – tavs oponents. Bija situācijas, kad svarīga bija tikai viena dimensija – nogrieznis, kurā pa labi ir pareizais uzskats un pa kreisi nepareizais. Vai otrādi. Tu esi vai nu par krieviem, vai par vāciešiem. Vai nu uz Rietumiem un demokrātiju, vai uz Austrumiem un komunismu. Sliktākajā gadījumā dimensijas bija divas, taču arī tas vēl ļāva sarunāties vienā plaknē – nacionālisms pret internacionālismu un liberālisms pret konservatīvismu. Tu varēji saprast, kurā kvadrātā atrodies un kas ir tavi domubiedri. Šobrīd situācija ir kļuvusi sarežģītāka, un "bēgļu jautājums" lielā mērā ir vainīgs pie tā, ka cilvēks var nonākt tādā viedokļu krustpunktā, kurā no labas gribas nav vēlējies atrasties. Tu vari būt par Eiropas vērtībām, jo tās mūs "glābj" no Krievijas, bet tāpēc spiests pieņemt liberālu politiku, kas tev patiesībā ir sveša. Tu vari būt par personas brīvību pārvietoties un izvēlēties, kā dzīvot, taču nepieņemt svešu reliģiju un bīties no bēgļu plūdiem. Tu vari būt labējs prokrievists vai kreisi noskaņots ksenofobs, liberāls nacionālists vai karojošs antiislāmisks feminists. Var, protams, teikt, ka šādas iespējas ir bijušas vienmēr, taču agrāk kopējā informācijas telpa nepiedāvāja tik daudz veidu, kā nostāties pretējās frontēs. Kaut kāds ideoloģisks atavisms prasa mums pateikt, "par ko mēs iestājamies", un mēs uzbāžamies ar šādu birku karināšanu arī attiecībā pret citiem. Ja tu neatbalsti bēgļu uzņemšanu, tu esi ksenofobs, ja tu neprotestē pret bēgļu programmu, tu esi velkamists. Ja tu dodies praidā, tu esi liberasts, ja neparaksties par Kopdzīves likuma pieņemšanu, tu esi homofobs. Tomēr tas nav un nevar būt tik vienkārši, jo aizvien vēl esam cilvēki.

trešdiena, 2016. gada 24. augusts

Lasīšanas kaitīgums



Artis Buks (no Satori.lv): „Kaut arī psihoterapeitiem mīļš jājamzirdziņš ir personas attīstības ceļa grambās vainot attiecības ar māti, man pašam ir vēl kāds klupšanas akmens, kurš krietni gandējis dzīvi, – tā ir pārlieku liela aizraušanās ar daiļliteratūru.

svētdiena, 2016. gada 21. augusts

Konceptuālā dzeja



Artis Ostups ( satori.lv): „Pelšs ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kurš savos darbos izmanto konceptuālajai mākslai (un literatūrai) raksturīgas formas. Kas ir šīs formas? Jānis Taurens savā grāmatā "Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi" citē mākslas zinātnieka Tonija Godfrija apgalvojumu, ka "konceptuālajai mākslai var būt viena no četrām formām:redīmeids, termins, ko Dišāns izdomāja objektam ārpus mākslas pasaules, kurš pretendē būt jeb kuru ierosina atzīt par mākslu, tādējādi noliedzot gan mākslas objekta unikalitāti, gan mākslinieka rokas nepieciešamību; intervence, kurā kāds attēls, teksts vai lieta ir ievietots negaidītā kontekstā, tādējādi pievēršot uzmanību šim kontekstam, piemēram, muzejam vai ielai; dokumentācija, kurā reālais darbs, koncepcija vai darbība var būt klātesoša vienīgi kā piezīmju, karšu, tabulu vai, visbiežāk, – fotogrāfiju liecība; vai vārdi, kad koncepcija, ierosinājums vai pētījums ir klātesošs valodas formā".

Interpretācija



Ilmārs Šlāpins: "Satori" diskusijas izbraukuma sesijā Valmieras Vasaras teātra festivālā mēs izlēmām, ka varētu parunāt par to, kā mākslā – un konkrēti teātrī – viens mākslas darbs tiek transformēts citā. Tas notiek gan ar jauniem, gan klasiskiem tekstiem un sižetiem, tāpēc jautājums, kurš mani interesē, ir – kas šajā procesā ir likumsakarīgs, dabisks? Kādas ir aktuālās tendences, "modes", un ar ko tas viss beigsies? Pirmais jautājums – vai nav tā, ka teātris ir kļuvis par vienu no centrālajām mākslām? Nē, otrādi, – vai teātrī par vienu no centrālajiem paņēmieniem ir kļuvusi interpretācija? Līdzīgi kā džezā vienā brīdī par centrālo paņēmienu kļuva improvizācija. Man liekas, ka teātris par savu galveno instrumentu ir izvēlējies interpretāciju un jebkurā brīdī, kad kāds mākslas darbs – vai tā būtu luga, romāns, dzejolis, glezna – tiek pārtulkots citā "valodā", to uzreiz var nosaukt par teātri. Man šķiet, ka mūsdienās pat tajā teātrī, ko saucam par laikmetīgo, tas ir viens no izplatītākajiem paņēmieniem.

Plikums


Inta Balode, dejas kritiķe: „Karstā laikā jādomā par plikumu. Lai nav karsti, bet lai tomēr ir kultūrai atbilstoši.


sestdiena, 2016. gada 20. augusts

Akadēmiskā idiotija


Dagmāra Beitnere: „Zemniecības ideja latviešu kultūrā tiek saprasta kā latvietība, jebkurš pretsolis pret zemniekošanas iespējām, kā patlaban pārejot uz brīvā tirgus attiecībām un mēģinot integrēties Eiropas Savienībā, tiek uztverti kā draudi latvietībai.
Komentārs: tā ir unikāla pieeja – etniskums tiek saistīts ar šķirisko piederību; tikai zemnieks ir latvietības pārstāvis; tikai zemnieki ir latvieši!


piektdiena, 2016. gada 19. augusts

Idiotisms par eliti


Stradiņš J.: „Šobrīd svarīgi būtu atbildēt uz jautājumu, kāpēc latviešiem ir veidojusies spēcīga intelektuālā elite, bet nav noformējusies saimnieciskā un politiskā elite.

Komentārs: saskaņā ar latviešu sabiedrības kvēlo pieprasījumu ar LR skaistu ordeni apbalvotais VDK informātors palaidis milzīgu aplamību, it kā saimnieciskā elite un politiskā elite neietilptu intelektuālajā elitē; proti, rīkotos bez prāta. Riebīgi glumais latvietis ir palaidis pilnvērtīgu idiotismu.

trešdiena, 2016. gada 17. augusts

Ģimenes sagraušana



Antropolops Klāvs Sedlenieks: „Būtu ārkārtīgi grūti pateikt, ka ir kaut kāda viena ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības.[..]Citā situācijā, kas, starp citu, ir mūsdienu globalizētajā pasaulē, kur pastāv brīvais tirgus, kur liels uzsvars ir uz cilvēka brīvu pārvietošanos, uz viņa karjeru dažādās vietās, nevis atrašanos un darbu visu laiku vienā un tajā pašā vietā, rodas nepieciešamība pārvietoties, un ar to ir saistīts uzskats un nepieciešamība, ka arī ģimenes ir daudz elastīgākas, nekā tas bija pasaulē, kura bija daudz mazāk mobila. Žurnālisti K.Sedlenieka izteikumus atstāstīja šādi: „Viņa ieskatā, visizplatītākā ģimenes forma, iespējams, ir tā sauktā nukleārā ģimene, kurā ir divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases. Antropologs atzīmēja, ka arī tas, cik ilgi un kādā kompozīcijā šī ģimene kopā turas, var būt dažādi.

Šķiru cīņa



Asociācija „Ģimene” 2016.18.04.: „Konvencija ir balstīta radikālā feminisma idejās par šķiru cīņu”. Komentārs: jāsaprot, ka notiek cīņa starp „vīriešu šķiru” un „sieviešu šķiru”.

Dzimuma tēlošana



Linda Curika 2016.g.12.maijā: „Manā skatījumā dzimums ir loma, kuru spēlējam sabiedrībā. Vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizos lomas spēles noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam

Sarkanmatainā Tumsonība



Solvita Āboltiņa: „Tiek izvērsts t.s. hibrīdkarš un informatīvais karš, kas var ietvert gan vardarbīgu, gan nevardarbīgu, gan atklātu, gan slēptu vēršanos pret valsts pamatinteresēm – suverenitāti, neatkarību, teritoriālo nedalāmību, konstitucionālo iekārtu un valsts likumīgo varu. Komentārs: 1) pareizi – informācijas karš; 2) hibrīdkarā ietilpst informācijas karš.

Nelieša meli



No interneta: „Valsts savu resursu robežās ir gatava bēgļu uzņemšanai. Tomēr jāņem vērā, ka, iespējams, reālākus draudus Latvijai rada bēgļi nevis no Tuvajiem Austrumiem, bet gan no Krievijas, šādu viedokli intervijā LNT raidījumam 900 sekundes pauda Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu pētnieks Leons Taivāns”.

Laimīgs cilvēks


No interneta: „Izglītības sistēmas mērķis ir laimīgs cilvēks, kas orientējas apkārtējā pasaulē un grib, un spēj iegūt jaunas tam nepieciešamās zināšanas, intervijā “Rietumu radio” sacīja izglītības un zinātnes ministra amata kandidāts Kārlis Šadurskis (V)”.

Nosaukums



Akadēmiķes Rivžas projekta nosaukums: „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)”.

Filologa murgi

Nepārspējamā Vineta Poriņa: „Ja esam ūnikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši ūnikāli, atrauti no pasaules.»

otrdiena, 2016. gada 16. augusts

Ideoloģijas idiotiskā izpratne



Latviešu „SKDS” speci: „Ideoloģijas ir koncepcijas bez pilnīgi precīzi definētiem rāmjiem un robežām, kuras veido daudzu puslīdz saskanīgu ideju kopums”.

Zinātnes idiotiska izpratne



Latviešu „politiķis” Edgars Zalāns: „Zinātniskajā darbā tu vari rakstīt, ko tu gribi”.

Ģenerālprokurora idiotisms



Latviešu ģenerālprokurors Kalnmeijers: „Ja mēs tērēsim visu policijas resursu sīku noziegumu vai kriminālu pārkāpumu izmeklēšanai un atklāšanai, kurš strādās ar smagiem un īpaši smagiem noziegumiem?".

Estētiskais idiotisms



No interneta: „Ja ņem vērā Latvijas vizuālās mākslas attīstību, tad skaidrs, ka vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildījuma ziņā, piemēram, glezniecībā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”.

Pederasta laime



Latviešu ārlietu ministrs Rinkēvičs: „Lepns būt gejs!”.

Valstiskais idiotisms


No interneta: „..man ir pilnīgi “pie kājas” vai PSRS kāds sagrāva, vai tā sabruka pati - es priecājos, ka tā notika, un priecājos, ka Latvijas Republika atkal varēja atdzimt.


Idiotiski meli



No interneta 2015.g.: „Visai pasaulei zināms, ka 8. maijs ir datums, kas saistās ar Otrā pasaules kara beigām. Savukārt 9. maiju kā tā saucamo "uzvaras dienu" atzīmē Krievijā, bet, kā zināms, šajā karā uzvarētāju nav, jo daudzas tautas un valstis uz ilgiem gadu desmitiem nokļuva šo "uzvarētāju", kas bija visīstākie bandīti šī vārda visplašākā nozīmē, okupācijā.

pirmdiena, 2016. gada 15. augusts

Mūrnieces stulbums


No Ināras Mūrnieces runas 2015.gada 4.maijā: Kamēr mūsu draugi Rietumos un mēs paši ticējām, ka Latvijas tautsaimniecība ātri un sekmīgi piemērosies veco demokrātiju brīvā tirgus modelim, resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas un Komunistiskās jaunatnes savienības  finanšu līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un kolaboracionisti  pārvērtās turīgos uzņēmējos. Tie pirmām kārtām domāja par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm. Tieši viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku, un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus. Lielā tautas daļā tas radīja rūgtumu, kas pārauga neticībā savai valstij.  
Komentārs ir nepieciešams. Domājams, blondīne ir reti stulba. Viņa pati īsti nesaprot, ko ir pateikusi. Bez šaubām, viņa atkārtoja 100% taisnību. Tā ir sen izprasta taisnība par „perestroikas” slepeno mērķi un reālo rezultātu „4.maija republikā”. Blondīne oficiāli svinīgi atkārtoja, ka nekāda jauna dzīve pēc 1990.gada 4.maija nav sākusies un principā Latvijā viss turpinās ne tikai pa vecam, bet vēl ļaunāk – nostiprinājusies ir „pseidodemokrātija” un „džungļu ekonomika”. Vēl varēja precizēt, ka Latvija nav neatkarīga valsts un Latvija tagad ir pakļauta diviem kungiem. Ņemot vērā blondīnes amatu, viņas teiktais ir nelietīga stulbība. Tā nebūtu nelietīga stulbība, ja to būtu pasacījis cilvēks no ielas uz ielas, bet nevis valsts otra augstākā amatpersona valsts svētku svinīgajā sanāksmē, uzrunājot zālē sēdošos tik tikko pašas apspļautos padomju laika konformistus” un kolaboracionistus”, kuri ir pārvērtušies turīgos uzņēmējos. Interesanti, kā šie viepļi Nacionālā teātra zālē jutās, dzirdot tādu glaimīgu viņu vērtējumu? 






Personības



Krišjānis Kariņš: „Latvijas politiķu aprindās trūkst spilgtu personību, taču es nezinu, vai tas ir trūkums. Ja mēs paskatāmies, ko viena otra «spilgta personība» mūsu valstī ir izdarījusi, tad mēs kā tauta droši vien būtu bijuši laimīgāki, ja [politiķu vidē] būtu bijis nedaudz mazāk šādu «spilgtu personību». Mums kā tautai spilgtu personību trūkums politikā pat ļoti nāk par labu. Un acīmredzot tur ir tas skaidrojums atbalstam mūsu ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un finanšu ministram Andrim Vilkam,  kuri ir ļoti kompetenti, bet nekādi nav raksturojami kā ārēji spilgtas personības. Dievs dod mums vairāk šādu kompetentu, nespilgtu personību, ja tikai viņi palīdz mūsu valstij attīstīties”.

Murgi par tautību


Bens Latkovskis: „Ar nožēlu jāsecina, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas latvieši joprojām sevi uztver kā tautību, nevis tautu vai nāciju. Ikdienā medijos dzirdam vārdkopas – latviešu tautības, krievu tautības iedzīvotāji utt. No valstiskā viedokļa, saucot kādu Latvijas pilsoni par latviešu, krievu vai kādas citas tautības iedzīvotāju, mēs degradējam Latvijas valstiskumu. Cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas.[..]Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan latvieši, kuri veido latviešu tautu.Var jautāt – kāda ir atšķirība starp latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina (jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus, kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu”.


Šadurska idiotismi



No interneta: „Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (V) arī šodien tiesībsarga rīkotajā konferencē par bilingvālo izglītību uzsvēra vajadzību turpināt izglītības reformu, pārejot uz pilnībā latvisku mācību procesu valsts finansētās vispārizglītojošās skolās, jo pārspīlēta tolerance un empātija esot risks latviskai valstij.[..]Šadurskis gan uzskata, ka esošais bilingvālās izglītības sistēmas modelis var būt tikai kā pārejas modelis, kas neļauj sasniegt Nacionālās attīstības plānā (NAP) izvirzītos mērķus par to, ka Latvija 2020.gadā būs latviska un latviešu valoda un kultūra ir arī Latvijas sabiedrību vienojošais pamats.[..]Mēs vēlamies sasniegt konsekventu ilglaicīgu izglītības politiku, kur ir skaidri definēts mērķis un secīgi soļi tā sasniegšanai. Mums nav vajadzīgs rezultāts rīt uz pusdienlaiku, bet pārliecība, ka, piemēram, desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību," uzskata politiķis.[..]Šadurskis ir pārliecināts, ka integrācijas politikas galamērķis ir sabiedrība, kas jūt piederību savai valstij, ciena to un lepojas ar to, pārzina Latvijas vēsturi, ir ieaugusi latviešu kultūrā, brīvi pārvalda latviešu valodu kā dzimto un kopā svin svētkus. Tāpat viņš norādīja, ka latviešu valodas un latviešu literatūras priekšmetu standartam jābūt vienādam kā latviešu, tā mazākumtautību izglītības programmās visā pamata un vidējās izglītības apguves posmā, jo prakse liecina, ka divplūsmu izglītības sistēma to nevar nodrošināt”.

Atvērtā latvietība



Kultūras ministrijas materiālā par „integrāciju”: „Atvērtā latvietība. Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti.

"Integrācijas" terminoloģija



No visjaunākajiem integrācijas dokumentiem milzīgs terminoloģiskais haoss ir Kultūras ministrijas 2011.gadā sagatavotajā materiālā „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012– 2018)”. Tajā laikā kultūras ministre bija Ēlertes kundze. Dokumentā kreatīvais auklējums „valstsnācija” ir raksturots šādi: „Valstsnācija – nācija, kura izveidojusi savu nacionālo valsti un nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā.

Valstsnācija


Vineta Poriņa: „..aicinu otrajam lasījumam preambulas tekstā iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots: valstsnācija ir pats būtiskākais, kādēļ vispār pastāv Latvijas valsts.[..] Vienkāršoti izsakoties, valstnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet nolemj pati, ko un kā valstī rīkoties, lai veicinātu savas valsts izaugsmi. Tāpēc būtiski, ka valstsnācijas jēdziens ir ietverts preambulā, savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas. To var lietot citur. Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta. To izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši vai arī tie tikai nodibināja valsti, tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”? Kam gan vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai viņi valsti nosauktu par Latviju? Vai tā, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija?[..]Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda”.


Profanācija



LU darbinieku „Standartā”: „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī citu pakalpojumu sniegšanu, izmantojot savu infrastruktūru un resursus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt vidi, kurā jebkurš klients justos gaidīts un saņemtu maksimāli kvalitatīvus pakalpojumus”.

Plurālisma idiotiskā apoloģētika


Jauno latviešu vemtuvē „satori.lv”: „No socioloģiskās perspektīvas raugoties, modernizācijas uzvarai nenovēršami bija jāvainagojas ar individualizācijas procesu, kurā indivīda sociālais konteksts kļuva arvien atrautāks no tradīcijām. Noteiktība, pārliecība, normas un vērtības, ko reiz sniedza mantojumā tradīcija, mūsdienās ir kļuvušas relatīvas. Augošā pārticība, mobilitāte un izglītība ir ļāvusi cilvēkam sasniegt ievērojamu neatkarības pakāpi no sava sociālā konteksta. Emancipācija no jebkādām saistībām ir novedusi pie jauna situācijas pavērsiena, kad cilvēkam pašam ir jāuzņemas strukturāli subjektīvais uzdevums konstruēt savu paša identitāti. Līdz ar to, katrs pats veido savu identitātes profilu, izvēloties no daudzajām viņam/viņai pieejamajām iespējām. Pat tā sabiedrības daļa, kas neatsakās no „tradicionālās” pieejas, piemēram, attiecībā uz pirmslaulību attiecībām, ģimenes lielumu, bērnu audzināšanu utt. - tomēr atšķiras no iepriekšējām paaudzēm ar to, ka tagad šāds dzīvesveids ir rezultāts viņu pašu izvēlei. Ne sociālā klase, ne dzimums, ne reliģiskās vērtības, ne normas vairs nepilda ekskluzīvo regulācijas funkciju, kas varētu determinēt cilvēka dzīves stila izvēli. Rokrokā ar individualizāciju nāk plurālisms, kas, neapstrīdami, ir mūsu laikmeta pamatiezīme. Katrā domēnā mēs neglābjami saskaramies neskaitāmi daudzām dažādām perspektīvām, valodas spēlēm, metodoloģiju, konceptuālajām teorijām, kuras bieži vien ir neiespējami samierināt. Rezultātā neviens vairs nav tiesīgs uzdoties par „vienīgās patiesības” īpašnieku. Plurālisms ir individuālisma „kreisā” puse. Dažādība, kas pavērusies orientāciju, dzīves modeļu, rīcības veidu, jēgas horizontu, sociālo teoriju, valodas spēļu, vērtību sistēmu un pasaules uzskatu ziņā, ir kā sava veida „kultūras tirgus” (vai „supermārkets”), kurā mūsdienu vīrieši un sievietes var izvēlēties sev tīkamāko un no tā konstruēt savu subjektīvo identitāti. Šī asā konfrontācija ar plurālismu nereti modina negaidītus jautājumus: „Ko īsti es vēlos?”, „Kas es esmu?” Indivīds vairs netiek virzīts kādā konkrētā virziena. Gluži pretēji, tagad viņa paša uzdevums ir refleksīvi uzņemties savas identitātes konstrukciju, kuru, piedevām, viņš vēl ir spiests piemērot „tirgus noieta” kategorijām”.


Politiskā debilitāte



Ina Druviete: „..ministrs drīkst būt tikai parlamentā ievēlēts deputāts”.

Idiotiskais naids


Edvīns Šņore: „“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu - “otrās šķiras pilsoņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS”.


Metaforas



Antropolops Klāvs Sedlenieks: „Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. [..] Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra - tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē."

"Maģistra" viedoklis


Kāda „maģistra” darba ievadā: „Tā kā mūsdienās mākslas pasaulē vērojams plurālisms, kad paralēli līdzās pastāv dažādas teorijas un mākslas virzieni, tas nozīmē, ka nav iespējams runāt par vienotu mākslas skatījumu”.


"Filosofa" idiotija



Kāds no latviešu „filosofiem”: „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama [..] universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv”.

Antropolopa murgi



Klāvs Sedlenieks: „[..]18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv(!?), tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei.”

Naivums



2015.gada 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības, jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies kopēju mērķu sasniegšanai."

Superkurators


No jauno latviešu vemtuves „satori.lv”: „Iespējams, ka šobrīd ir sasniegts līdzsvara punkts starp ekonomisko bāzi un tās ideoloģisko virsbūvi. Pieaugot zināšanu lomai ražošanā, atbilstoši mainās arī sabiedriskā iekārta visplašākajā nozīmē; savā ziņā tas izskaidro arī to, kā klasiskais marksisms mūsdienās ir kļuvis par tīri antikvāru teoriju. Postnacionālais kapitāls finansē zināšanu sabiedrībai nepieciešamās tehnoloģiskās infrastruktūras attīstību, kura nodrošina "virtuālo lēcienu" cita tipa socialitātē. Es pieņemu, ka šīs izmaiņas, pirmkārt, ir redzamas mākslā kā katram laikmetam specifiskā simboliskās un institucionālās organizācijas formā, otrkārt, mediju patēriņā kā sabiedriskās un individuālās organizācijas formā un, treškārt, individuālās identitātes veidošanā sabiedrībā.[..] Postmodernisms, kā apgalvo (post)modernā franču filozofija, atnesa subjekta nāvi, tā atceļot arī individuāla radošā ģēnija iespējamību. Mākslā tā vietā stājas [..] superkurators: savā ziņā neizbēgama figūra laikmetā, kad laikmetīgās mākslas laukā satiekas tirgus diktētā prasība pēc radošas oriģinalitātes un postmodernā skepse par tās iespējamību, rezultātā radot visai apšaubāmus izstrādājumus, kurus lielākoties nav iespējams nolasīt bez paskaidrojoša teksta. Superkurators ir starpnieks, kurš postmoderno mākslu pasniedz publikai un, vēl svarīgāk, padara to par investīciju objektu finanšu kapitālistiem”.


Antiglobālistu idiotija



Latvijas „antiglobālisti” savā programmā paredz: „Šī programma ir veidota Latvijas pamatnācijas un pilsoņu vairākuma interesēs”.

piektdiena, 2016. gada 12. augusts

Vainīgie


Premjerministrs Dombrovskis pēc Zolitūtes traģēdijas: „Šoreiz nedrīkst būt situācija, kad nav vainīgo”.


Filosofija



Latviešu pseidointelektuāļu guru Uldis Tīrons: „Filosofijai nav uzdevums kaut ko paskaidrot[..] filosofijas uzdevums ir kaut ko izdarīt ar tiem cilvēkiem, kas ir nonākuši filosofijas lokā, un kuros ir pašiem sava vēlēšanās nodarboties ar filosofiju.

Karogs



Satversmes 4.pantā: „Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru”.

Tautība



Saeimas deputāts Andrejs Judins (Vienotība): „Tautība nav parādība, kas nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski”.

Partija



Partija „Vienotība” sevi piedāvā kā „centriski labēju” partiju.

Rainis



„Rakstnieks” Eipurs: „Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums – vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā?”.

Māksla



Satori.lv kāds jaunais „mākslinieks”: „Mākslas būtība ir darīt to, ko tu vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies”.

Mūžizglītība



Latvijā bija izglītības un zinātnes ministre Koķe. Viņa teica, ka ir profesore mūžizglītībā (it kā tā būtu zinātne).

ceturtdiena, 2016. gada 11. augusts

Krīze


Valsts prezidents Bērziņš 2013.gada 22.jūlijā: „Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi”.


Kultūras patēriņš


2013.gada 23.maijā internetā tika publicēts pētījums „Kultūras patēriņš (!?) Latvijā”.


Okupācija

Okupācija


Nils Ušakovs: „..okupācija bija, bet nav okupantu”.

Koncepcija

2012.g. sāka gatavot dokumentu „Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija 2013.-2020.gadam”. „Koncepcijas”(!?) apjoms internetā 110 lapas. Cilvēces vēsturē tā noteikti būs visgarākā „koncepcija” – 30 267 vārdi. „Koncepcijā” vairākkārt ir norādīts par „Latvijas augstākās izglītības sistēmas unikālo (!?) raksturu”.

trešdiena, 2016. gada 10. augusts

"Nodarbošanās"

Klāvs Sedlenieks: "Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurēm ir empīriski novērojumi".

Apziņas līmenis

No Grantiņa idiotijas saita: "V. Freimantāls. Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni".

Vispārcilvēciskā vērtība



No saita http://latviskadziveszina.lv/: „Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību.

Eiropas ideja

Otto Ozols „Delfu” rubrikā „Viedokļi”: „Latvija ir dabiska Eiropas civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā”.

Idiotisma kulminācija

Solvita Āboltiņa (Sarkanmatainā Tumsonība): "Mēs ticam nacionālai valstij, kurā ciena visu tautību latviešus". Līdz šim (2016.g.augustam) manis sastaptais vislielākais idiotisms - "visu tautību latvieši"!!!

Māksla un morāle



Liepājas „filozofam” Kārlim Vērpem pieder šāda šausmīga attieksme pret mākslu un tās attiecībām ar morāli: „Kā ir ar mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām, kas sniedz būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības.

Izcelsme

BSA kāda studente no Liepājas eksāmenā atbildēja, ka latvieši ir cēlušies no inkiem. Viņai to esot mācījusi skolotāja. Vēlāk Rēriha grāmatnīcā atradu kāda šarlatāna darbu, kurā patiešām bija runa par latviešu izcelsmi no inkiem. Šo grāmatu varēja lasīt Liepājas skolotāja.

Preambula



   Ideja fiksēt latviešu idiotismus radās pirms laba laika, arvien vairāk un vairāk sastopoties ar jēdzienu idiotisku lietojumu un dažādām idiotiskām atziņām, kas tiek pasniegtas kā zināšanas un attiecīgā indivīda viedoklis. Protams, nodarboties ar idiotismu nekad nav prātīga nodarbošanās. Tāda nevar būt arī nodarbošanās ar latviešu idiotismu apkopošanu atsevišķā kolekcijā. Tāds ir mans viedoklis. Tāpēc ilgu laiku reāli neuzsāku jauno „projektu”. Latviešu idiotismus vienīgi kritizēju publicistiskajos tekstos. 2015.un 2016.gadā to nācās darīt gandrīz katru nedēļu. Nekad speciāli nemeklēju latviešu idiotismus. Tiekos ar tiem, lasot nepieciešamos tekstus kādas esejas sagatavošanas dienās. Saprotams, lasu jaunākos tekstus medijos. Iepazīstu šodienas norises. Tāpēc tiekos ar latviešu idiotismu kā šodienas intelektuālās dzīves sastāvdaļu. Reāli uzsākt jauno „projektu” stimulēja, domājams, būtiska sapratne. Sapratu, ka idiotisms ir latviešu nākotne. Idiotisma plūdus latvieši nekritizē. Par šiem plūdiem visi priecājās. Visi ir apmierināti. Turklāt idiotisms zeļ un plaukst. Idiotisms vēršās plašumā. Drīz vairs nekas cits nebūs. Būs tikai idiotisms. Idiotisms būs latviešu kultūras vērtība tādos segmentos kā izglītība, zinātne, masu komunikācija, politika, vārda māksla. Idiotisms, atkārtoju, ir latviešu nākotne. Latvieši virzās tādā trajektorijā, ka nākotnē cits nekas nebūs. Būs vienīgi idiotisma slānis un tā autori – postcilvēki. Šodien idiotisma autori strādā augstskolās, skolās, žurnālistikā, zinātnē. Latviešu kultūras kontinuitāti tagad nodrošina idiotismu izplatītāji. Latviešu inteliģence pēcpadomju laikā ir stabili novirzījusies uz idiotisma tvaicēšanu. Ja padomju laikā latviešu intelektuālo attīstību „uzraudzīja” īsta zinātne, īsta izglītība, īsta terminoloģiskās lietošanas prakse, drukātā vārda īsta rediģēšana, tad tagad latviešu „brīvības” apstākļos visur ieperinājās pseidodarbība, šarlatānisms, „viedokļu plurālisms”. Latviešu idiotisma fani jau pašlaik ir pārņēmuši visu garīgo kultūru. Neapšaubāmi, latviešu idiotisma progress ir vienots ar „balto” cilvēku kopējo likteni. Tas ir obligāti jāņem vērā. Idiotisms ir „balto” cilvēku kopējā nelaime, nākotne, kultūras vērtība. 2016.gada 10.augustā nolēmu izveidot blogu „Latviešu idiotismu kolekcija”. Vispirms pacentīšos apkopot jau agrāk zināmo materiālu. Pārskatīšu 2013.- 2016.g. publicistiskos tekstus, jo tajos ir kritizēti daudzi latviešu idiotismi. Speciāli arī turpmāk nemeklēšu latviešu idiotismu paraugus. Fiksēšu tikai tos idiotismus, ar kuriem sastapšos, tā teikt, ikdienas darba procesā.