Roberts Rasums (satori.lv): „Tikai eksistējot augstam armijas prestižam un tās
intelektuālai spējai izprast notiekošos procesus, lai varētu reaģēt sabiedrības
interesēs, var veidoties situācija, kurā ir radīti vislabākie apstākļi
turpmākam mieram. Apšaubot šo armijas spēju, samazinās Latvijas atturēšanas potenciāls(!?)”.
trešdiena, 2016. gada 31. augusts
pirmdiena, 2016. gada 29. augusts
Nelietīga idiota domāšana
Intelektuālais pederats Šlapins: „[..] apgrūtina diskusiju, ir tas, ka viedokļu
dažādība ir kļuvusi daudzdimensionālāka. Agrāk, zināmos vēstures posmos, bija
vienkārši saprast, kurā vietā uz viedokļu skalas atrodies tu un kurā – tavs
oponents. Bija situācijas, kad svarīga bija tikai viena dimensija – nogrieznis,
kurā pa labi ir pareizais uzskats un pa kreisi nepareizais. Vai otrādi. Tu esi
vai nu par krieviem, vai par vāciešiem. Vai nu uz Rietumiem un demokrātiju, vai
uz Austrumiem un komunismu. Sliktākajā gadījumā dimensijas bija divas, taču arī
tas vēl ļāva sarunāties vienā plaknē – nacionālisms pret internacionālismu
un liberālisms pret konservatīvismu. Tu varēji saprast, kurā kvadrātā atrodies
un kas ir tavi domubiedri. Šobrīd situācija ir kļuvusi sarežģītāka, un "bēgļu
jautājums" lielā mērā ir vainīgs pie tā, ka cilvēks var nonākt tādā
viedokļu krustpunktā, kurā no labas gribas nav vēlējies atrasties. Tu vari būt
par Eiropas vērtībām, jo tās mūs "glābj" no Krievijas, bet tāpēc
spiests pieņemt liberālu politiku, kas tev patiesībā ir sveša. Tu vari būt par
personas brīvību pārvietoties un izvēlēties, kā dzīvot, taču nepieņemt svešu
reliģiju un bīties no bēgļu plūdiem. Tu vari būt labējs prokrievists vai kreisi
noskaņots ksenofobs, liberāls nacionālists vai karojošs antiislāmisks
feminists. Var, protams, teikt, ka šādas iespējas ir bijušas vienmēr, taču
agrāk kopējā informācijas telpa nepiedāvāja tik daudz veidu, kā nostāties
pretējās frontēs. Kaut kāds ideoloģisks atavisms prasa mums pateikt, "par
ko mēs iestājamies", un mēs uzbāžamies ar šādu birku karināšanu arī
attiecībā pret citiem. Ja tu neatbalsti bēgļu uzņemšanu, tu esi ksenofobs, ja
tu neprotestē pret bēgļu programmu, tu esi velkamists. Ja tu dodies praidā, tu
esi liberasts, ja neparaksties par Kopdzīves likuma pieņemšanu, tu esi
homofobs. Tomēr tas nav un nevar būt tik vienkārši, jo aizvien vēl esam cilvēki”.
trešdiena, 2016. gada 24. augusts
Lasīšanas kaitīgums
Artis Buks (no Satori.lv): „Kaut arī psihoterapeitiem mīļš jājamzirdziņš ir personas
attīstības ceļa grambās vainot attiecības ar māti, man pašam ir vēl kāds
klupšanas akmens, kurš krietni gandējis dzīvi, – tā ir pārlieku liela
aizraušanās ar daiļliteratūru”.
svētdiena, 2016. gada 21. augusts
Konceptuālā dzeja
Artis Ostups ( satori.lv): „Pelšs ir viens no
retajiem latviešu dzejniekiem, kurš savos darbos izmanto konceptuālajai mākslai
(un literatūrai) raksturīgas formas. Kas ir šīs formas? Jānis Taurens savā grāmatā "Konceptuālisms
Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi" citē mākslas zinātnieka Tonija Godfrija
apgalvojumu, ka "konceptuālajai mākslai var būt viena no četrām formām:redīmeids, termins,
ko Dišāns izdomāja objektam ārpus mākslas pasaules, kurš pretendē būt jeb kuru
ierosina atzīt par mākslu, tādējādi noliedzot gan mākslas objekta unikalitāti,
gan mākslinieka rokas nepieciešamību; intervence, kurā kāds attēls, teksts vai lieta ir
ievietots negaidītā kontekstā, tādējādi pievēršot uzmanību šim kontekstam,
piemēram, muzejam vai ielai; dokumentācija, kurā reālais darbs, koncepcija vai
darbība var būt klātesoša vienīgi kā piezīmju, karšu, tabulu vai, visbiežāk, – fotogrāfiju liecība; vai vārdi, kad koncepcija, ierosinājums vai pētījums ir klātesošs
valodas formā".
Interpretācija
Ilmārs Šlāpins: „"Satori" diskusijas izbraukuma sesijā
Valmieras Vasaras teātra festivālā mēs izlēmām, ka varētu parunāt par to, kā
mākslā – un konkrēti teātrī – viens mākslas darbs tiek transformēts citā. Tas
notiek gan ar jauniem, gan klasiskiem tekstiem un sižetiem, tāpēc jautājums,
kurš mani interesē, ir – kas šajā procesā ir likumsakarīgs, dabisks? Kādas ir
aktuālās tendences, "modes", un ar ko tas viss beigsies? Pirmais
jautājums – vai nav tā, ka teātris ir kļuvis par vienu no centrālajām mākslām?
Nē, otrādi, – vai teātrī par vienu no centrālajiem paņēmieniem ir kļuvusi
interpretācija? Līdzīgi kā džezā vienā brīdī par centrālo paņēmienu kļuva
improvizācija. Man liekas, ka teātris par savu galveno instrumentu ir
izvēlējies interpretāciju un jebkurā brīdī, kad kāds mākslas darbs – vai tā
būtu luga, romāns, dzejolis, glezna – tiek pārtulkots citā "valodā",
to uzreiz var nosaukt par teātri. Man šķiet, ka mūsdienās pat tajā teātrī, ko
saucam par laikmetīgo, tas ir viens no izplatītākajiem paņēmieniem”.
Plikums
Inta Balode, dejas kritiķe: „Karstā laikā jādomā par
plikumu. Lai nav karsti, bet lai tomēr ir kultūrai atbilstoši”.
sestdiena, 2016. gada 20. augusts
Akadēmiskā idiotija
Dagmāra Beitnere: „Zemniecības
ideja latviešu kultūrā tiek saprasta kā latvietība, jebkurš pretsolis pret
zemniekošanas iespējām, kā patlaban pārejot uz brīvā tirgus attiecībām un
mēģinot integrēties Eiropas Savienībā, tiek uztverti kā draudi latvietībai”.
Komentārs: tā ir unikāla pieeja – etniskums tiek saistīts ar šķirisko
piederību; tikai zemnieks ir latvietības pārstāvis; tikai zemnieki ir latvieši!
piektdiena, 2016. gada 19. augusts
Idiotisms par eliti
Stradiņš J.: „Šobrīd svarīgi
būtu atbildēt uz jautājumu, kāpēc latviešiem ir veidojusies spēcīga
intelektuālā elite, bet nav noformējusies saimnieciskā un politiskā elite”.
Komentārs: saskaņā ar latviešu sabiedrības kvēlo pieprasījumu ar LR skaistu
ordeni apbalvotais VDK informātors palaidis milzīgu aplamību, it kā
saimnieciskā elite un politiskā elite neietilptu intelektuālajā elitē; proti, rīkotos
bez prāta. Riebīgi glumais latvietis ir palaidis pilnvērtīgu idiotismu.
trešdiena, 2016. gada 17. augusts
Ģimenes sagraušana
Antropolops
Klāvs Sedlenieks: „Būtu ārkārtīgi grūti
pateikt, ka ir kaut kāda viena ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā
ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības.[..]Citā
situācijā, kas, starp citu, ir mūsdienu globalizētajā pasaulē, kur pastāv
brīvais tirgus, kur liels uzsvars ir uz cilvēka brīvu pārvietošanos, uz viņa
karjeru dažādās vietās, nevis atrašanos un darbu visu laiku vienā un tajā pašā
vietā, rodas nepieciešamība pārvietoties, un ar to ir saistīts uzskats un
nepieciešamība, ka arī ģimenes ir daudz elastīgākas, nekā tas bija pasaulē,
kura bija daudz mazāk mobila”. Žurnālisti K.Sedlenieka izteikumus atstāstīja šādi: „Viņa ieskatā, visizplatītākā ģimenes forma, iespējams, ir tā
sauktā nukleārā ģimene, kurā ir divi pieauguši vecāki un viens vai vairāki
nepieauguši jauni cilvēki, kas var būt vai arī nebūt pieaugušo atvases.
Antropologs atzīmēja, ka arī tas, cik ilgi un kādā kompozīcijā šī ģimene kopā
turas, var būt dažādi”.
Šķiru cīņa
Asociācija „Ģimene” 2016.18.04.: „Konvencija ir balstīta radikālā
feminisma idejās par šķiru cīņu”. Komentārs:
jāsaprot, ka notiek cīņa starp „vīriešu šķiru” un „sieviešu šķiru”.
Dzimuma tēlošana
Linda Curika 2016.g.12.maijā: „Manā skatījumā dzimums ir loma, kuru spēlējam sabiedrībā.
Vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizos lomas spēles
noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam”.
Sarkanmatainā Tumsonība
Solvita Āboltiņa: „Tiek izvērsts t.s.
hibrīdkarš un informatīvais karš, kas var ietvert gan vardarbīgu, gan
nevardarbīgu, gan atklātu, gan slēptu vēršanos pret valsts pamatinteresēm –
suverenitāti, neatkarību, teritoriālo nedalāmību, konstitucionālo iekārtu un
valsts likumīgo varu”. Komentārs: 1) pareizi –
informācijas karš; 2) hibrīdkarā ietilpst informācijas karš.
Nelieša meli
No interneta: „Valsts savu resursu
robežās ir gatava bēgļu uzņemšanai. Tomēr jāņem vērā, ka, iespējams, reālākus
draudus Latvijai rada bēgļi nevis no Tuvajiem Austrumiem, bet gan no Krievijas,
šādu viedokli intervijā LNT raidījumam 900 sekundes pauda Latvijas Universitātes
(LU) profesors, Austrumu pētnieks Leons Taivāns”.
Laimīgs cilvēks
Nosaukums
Akadēmiķes Rivžas projekta nosaukums: „Tautsaimniecības transformācija,
gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai
attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības
veidošanai (EKOSOC-LV)”.
Filologa murgi
Nepārspējamā Vineta Poriņa: „Ja esam ūnikāli ar
valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas
asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas
mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts
krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi,
kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši
ūnikāli, atrauti no pasaules.»
otrdiena, 2016. gada 16. augusts
Ideoloģijas idiotiskā izpratne
Latviešu „SKDS” speci: „Ideoloģijas ir koncepcijas bez pilnīgi precīzi
definētiem rāmjiem un robežām, kuras veido daudzu puslīdz saskanīgu ideju
kopums”.
Zinātnes idiotiska izpratne
Latviešu „politiķis” Edgars Zalāns: „Zinātniskajā darbā tu vari rakstīt, ko
tu gribi”.
Ģenerālprokurora idiotisms
Latviešu ģenerālprokurors Kalnmeijers: „Ja
mēs tērēsim visu policijas resursu sīku noziegumu vai kriminālu pārkāpumu
izmeklēšanai un atklāšanai, kurš strādās ar smagiem un īpaši smagiem noziegumiem?".
Estētiskais idiotisms
No interneta: „Ja ņem vērā Latvijas vizuālās mākslas attīstību, tad skaidrs,
ka vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un
pārcilvēcisko tēmu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi
saistīta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildījuma ziņā, piemēram,
glezniecībā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta
latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21.
gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos
gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts
specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”.
Valstiskais idiotisms
No interneta: „..man ir pilnīgi “pie kājas” vai PSRS kāds sagrāva, vai tā
sabruka pati - es priecājos, ka tā notika, un priecājos, ka Latvijas Republika
atkal varēja atdzimt.”
Idiotiski meli
No interneta 2015.g.: „Visai pasaulei zināms, ka 8. maijs ir datums, kas saistās ar
Otrā pasaules kara beigām. Savukārt 9. maiju kā tā saucamo "uzvaras
dienu" atzīmē Krievijā, bet, kā zināms, šajā karā uzvarētāju nav, jo
daudzas tautas un valstis uz ilgiem gadu desmitiem nokļuva šo
"uzvarētāju", kas bija visīstākie bandīti šī vārda visplašākā nozīmē,
okupācijā.”
pirmdiena, 2016. gada 15. augusts
Mūrnieces stulbums
No Ināras Mūrnieces runas 2015.gada 4.maijā: „Kamēr mūsu draugi
Rietumos un mēs paši ticējām, ka Latvijas tautsaimniecība ātri un sekmīgi
piemērosies veco demokrātiju brīvā tirgus modelim, resursi palika to aprindu
rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komunistiskās
partijas, Valsts drošības komitejas un Komunistiskās jaunatnes savienības
finanšu līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un
kolaboracionisti pārvērtās turīgos uzņēmējos. Tie pirmām kārtām domāja
par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm. Tieši
viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu
ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku, un diktēja visai sabiedrībai sev
vien izdevīgus noteikumus. Lielā tautas daļā tas radīja rūgtumu, kas pārauga
neticībā savai valstij”.
Komentārs ir nepieciešams. Domājams, blondīne ir reti stulba. Viņa pati
īsti nesaprot, ko ir pateikusi. Bez šaubām, viņa atkārtoja 100% taisnību. Tā ir
sen izprasta taisnība par „perestroikas” slepeno mērķi un reālo rezultātu
„4.maija republikā”. Blondīne oficiāli svinīgi atkārtoja, ka nekāda jauna dzīve
pēc 1990.gada 4.maija nav sākusies un principā Latvijā viss turpinās ne tikai
pa vecam, bet vēl ļaunāk – nostiprinājusies ir „pseidodemokrātija” un „džungļu
ekonomika”. Vēl varēja precizēt, ka Latvija nav neatkarīga valsts un Latvija
tagad ir pakļauta diviem kungiem. Ņemot vērā blondīnes amatu, viņas teiktais ir
nelietīga stulbība. Tā nebūtu nelietīga stulbība, ja to būtu pasacījis cilvēks
no ielas uz ielas, bet nevis valsts otra augstākā amatpersona valsts svētku
svinīgajā sanāksmē, uzrunājot zālē sēdošos tik tikko pašas apspļautos padomju laika „konformistus” un „kolaboracionistus”, kuri ir pārvērtušies „turīgos uzņēmējos”. Interesanti, kā šie viepļi
Nacionālā teātra zālē jutās, dzirdot tādu glaimīgu viņu vērtējumu?
Personības
Krišjānis Kariņš: „Latvijas
politiķu aprindās trūkst spilgtu personību, taču es nezinu, vai tas ir trūkums.
Ja mēs paskatāmies, ko viena otra «spilgta personība» mūsu valstī ir
izdarījusi, tad mēs kā tauta droši vien būtu bijuši laimīgāki, ja [politiķu
vidē] būtu bijis nedaudz mazāk šādu «spilgtu personību». Mums
kā tautai spilgtu personību trūkums politikā pat ļoti nāk par labu. Un
acīmredzot tur ir tas skaidrojums atbalstam mūsu ministru prezidentam Valdim
Dombrovskim un
finanšu ministram Andrim Vilkam, kuri ir ļoti kompetenti, bet nekādi nav
raksturojami kā ārēji spilgtas personības. Dievs dod mums vairāk šādu
kompetentu, nespilgtu personību, ja tikai viņi palīdz mūsu valstij attīstīties”.
Murgi par tautību
Bens Latkovskis: „Ar nožēlu jāsecina, ka 20 gadus pēc neatkarības
atjaunošanas latvieši joprojām sevi uztver kā tautību, nevis tautu vai nāciju. Ikdienā
medijos dzirdam vārdkopas – latviešu tautības, krievu tautības iedzīvotāji utt.
No valstiskā viedokļa, saucot kādu Latvijas pilsoni par latviešu, krievu vai
kādas citas tautības iedzīvotāju, mēs degradējam Latvijas valstiskumu. Cilvēku
kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir
etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas.[..]Latvieši
bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad
mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan
latvieši, kuri veido latviešu tautu.Var jautāt – kāda ir atšķirība starp
latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks
jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu
preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina
(jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības
jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī
Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir
Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus,
kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un
Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu”.
Šadurska idiotismi
No interneta: „Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (V) arī šodien
tiesībsarga rīkotajā konferencē par bilingvālo izglītību uzsvēra vajadzību
turpināt izglītības reformu, pārejot uz pilnībā latvisku mācību procesu valsts
finansētās vispārizglītojošās skolās, jo pārspīlēta tolerance un empātija esot
risks latviskai valstij.[..]Šadurskis gan uzskata, ka esošais bilingvālās
izglītības sistēmas modelis var būt tikai kā pārejas modelis, kas neļauj
sasniegt Nacionālās attīstības plānā (NAP) izvirzītos mērķus par to, ka Latvija
2020.gadā būs latviska un latviešu valoda un kultūra ir arī Latvijas sabiedrību
vienojošais pamats.[..]Mēs vēlamies sasniegt konsekventu ilglaicīgu izglītības
politiku, kur ir skaidri definēts mērķis un secīgi soļi tā sasniegšanai. Mums
nav vajadzīgs rezultāts rīt uz pusdienlaiku, bet pārliecība, ka, piemēram,
desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas
kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas
pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību," uzskata politiķis.[..]Šadurskis
ir pārliecināts, ka integrācijas politikas galamērķis ir sabiedrība, kas jūt
piederību savai valstij, ciena to un lepojas ar to, pārzina Latvijas vēsturi,
ir ieaugusi latviešu kultūrā, brīvi pārvalda latviešu valodu kā dzimto un kopā
svin svētkus. Tāpat viņš norādīja, ka latviešu valodas un latviešu literatūras
priekšmetu standartam jābūt vienādam kā latviešu, tā mazākumtautību izglītības
programmās visā pamata un vidējās izglītības apguves posmā, jo prakse liecina,
ka divplūsmu izglītības sistēma to nevar nodrošināt”.
Atvērtā latvietība
Kultūras ministrijas materiālā par „integrāciju”: „Atvērtā
latvietība. Latviešu
valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un
vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti
var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai
blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu
nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti”.
"Integrācijas" terminoloģija
No visjaunākajiem integrācijas dokumentiem milzīgs terminoloģiskais haoss
ir Kultūras ministrijas 2011.gadā sagatavotajā materiālā „Nacionālās
identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012–
2018)”. Tajā laikā kultūras ministre bija Ēlertes kundze.
Dokumentā kreatīvais auklējums „valstsnācija” ir raksturots šādi: „Valstsnācija – nācija, kura izveidojusi savu nacionālo valsti un
nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā”.
Valstsnācija
Vineta Poriņa: „..aicinu otrajam lasījumam preambulas tekstā iekļaut
valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots: valstsnācija ir pats
būtiskākais, kādēļ vispār pastāv Latvijas valsts.[..] Vienkāršoti izsakoties,
valstnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus
lēmumus, bet nolemj pati, ko un kā valstī rīkoties, lai veicinātu savas valsts
izaugsmi. Tāpēc būtiski, ka valstsnācijas jēdziens ir ietverts preambulā,
savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas. To var lietot
citur. Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta. To izdarīja latvieši.
Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī
latvieši vai arī tie tikai nodibināja valsti, tad pagāja malā un deva tiesības
brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”? Kam gan vēl bez latviešiem bija
vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie
bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai viņi valsti
nosauktu par Latviju? Vai tā, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija?[..]Latvijas
valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas
izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta
pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra
un valoda”.
Profanācija
LU darbinieku „Standartā”: „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības
un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī citu pakalpojumu sniegšanu,
izmantojot savu infrastruktūru un resursus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt vidi,
kurā jebkurš klients justos gaidīts un saņemtu maksimāli kvalitatīvus
pakalpojumus”.
Plurālisma idiotiskā apoloģētika
Jauno latviešu vemtuvē „satori.lv”: „No socioloģiskās perspektīvas
raugoties, modernizācijas uzvarai nenovēršami bija jāvainagojas ar
individualizācijas procesu, kurā indivīda sociālais konteksts kļuva arvien
atrautāks no tradīcijām. Noteiktība, pārliecība, normas un vērtības, ko reiz
sniedza mantojumā tradīcija, mūsdienās ir kļuvušas relatīvas. Augošā pārticība,
mobilitāte un izglītība ir ļāvusi cilvēkam sasniegt ievērojamu neatkarības
pakāpi no sava sociālā konteksta. Emancipācija no jebkādām saistībām ir
novedusi pie jauna situācijas pavērsiena, kad cilvēkam pašam ir jāuzņemas
strukturāli subjektīvais uzdevums konstruēt savu paša identitāti. Līdz ar to,
katrs pats veido savu identitātes profilu, izvēloties no daudzajām viņam/viņai
pieejamajām iespējām. Pat tā sabiedrības daļa, kas neatsakās no „tradicionālās”
pieejas, piemēram, attiecībā uz pirmslaulību attiecībām, ģimenes lielumu, bērnu
audzināšanu utt. - tomēr atšķiras no iepriekšējām paaudzēm ar to, ka tagad šāds
dzīvesveids ir rezultāts viņu pašu izvēlei. Ne sociālā klase, ne dzimums, ne
reliģiskās vērtības, ne normas vairs nepilda ekskluzīvo regulācijas funkciju,
kas varētu determinēt cilvēka dzīves stila izvēli. Rokrokā ar individualizāciju
nāk plurālisms, kas, neapstrīdami, ir mūsu laikmeta pamatiezīme. Katrā domēnā
mēs neglābjami saskaramies neskaitāmi daudzām dažādām perspektīvām, valodas
spēlēm, metodoloģiju, konceptuālajām teorijām, kuras bieži vien ir neiespējami
samierināt. Rezultātā neviens vairs nav tiesīgs uzdoties par „vienīgās
patiesības” īpašnieku. Plurālisms ir individuālisma „kreisā” puse. Dažādība,
kas pavērusies orientāciju, dzīves modeļu, rīcības veidu, jēgas horizontu,
sociālo teoriju, valodas spēļu, vērtību sistēmu un pasaules uzskatu ziņā, ir kā
sava veida „kultūras tirgus” (vai „supermārkets”), kurā mūsdienu vīrieši un
sievietes var izvēlēties sev tīkamāko un no tā konstruēt savu subjektīvo
identitāti. Šī asā konfrontācija ar plurālismu nereti modina negaidītus
jautājumus: „Ko īsti es vēlos?”, „Kas es esmu?” Indivīds vairs netiek virzīts
kādā konkrētā virziena. Gluži pretēji, tagad viņa paša uzdevums ir refleksīvi
uzņemties savas identitātes konstrukciju, kuru, piedevām, viņš vēl ir spiests
piemērot „tirgus noieta” kategorijām”.
Idiotiskais naids
Edvīns Šņore: „“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas iespējamā nelojalitāte
Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai
dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis
pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā
gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka
Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā
Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas
iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar
latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu - “otrās šķiras
pilsoņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā
bijušajā PSRS”.
Metaforas
Antropolops Klāvs Sedlenieks: „Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet,
ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā
iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai,
neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. [..] Būtu labi, ja mēs
varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra - tās ir zināma līmeņa
metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi
apzinoties, ka realitātē tās neeksistē."
"Maģistra" viedoklis
Kāda „maģistra” darba ievadā: „Tā kā mūsdienās mākslas pasaulē vērojams plurālisms, kad paralēli
līdzās pastāv dažādas teorijas un mākslas virzieni, tas nozīmē, ka nav
iespējams runāt par vienotu mākslas skatījumu”.
"Filosofa" idiotija
Kāds no latviešu „filosofiem”: „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās
dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis
gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama [..] universāla
dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv”.
Antropolopa murgi
Klāvs Sedlenieks: „[..]18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi
pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski
nepastāv(!?), tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā
indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt
pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras
eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās
Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu
rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties
uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas
neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu
vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst
realitātei.”
Naivums
2015.gada 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus
vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai
esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta
izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts
pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības,
jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies
kopēju mērķu sasniegšanai."
Superkurators
No jauno latviešu vemtuves „satori.lv”: „Iespējams, ka šobrīd ir sasniegts
līdzsvara punkts starp ekonomisko bāzi un tās ideoloģisko virsbūvi. Pieaugot
zināšanu lomai ražošanā, atbilstoši mainās arī sabiedriskā iekārta visplašākajā
nozīmē; savā ziņā tas izskaidro arī to, kā klasiskais marksisms mūsdienās ir
kļuvis par tīri antikvāru teoriju. Postnacionālais kapitāls finansē zināšanu
sabiedrībai nepieciešamās tehnoloģiskās infrastruktūras attīstību, kura
nodrošina "virtuālo lēcienu" cita tipa socialitātē. Es pieņemu, ka
šīs izmaiņas, pirmkārt, ir redzamas mākslā kā katram laikmetam specifiskā
simboliskās un institucionālās organizācijas formā, otrkārt, mediju patēriņā kā
sabiedriskās un individuālās organizācijas formā un, treškārt, individuālās
identitātes veidošanā sabiedrībā.[..] Postmodernisms, kā apgalvo (post)modernā
franču filozofija, atnesa subjekta nāvi, tā atceļot arī individuāla radošā
ģēnija iespējamību. Mākslā tā vietā stājas [..] superkurators: savā ziņā
neizbēgama figūra laikmetā, kad laikmetīgās mākslas laukā satiekas tirgus
diktētā prasība pēc radošas oriģinalitātes un postmodernā skepse par tās
iespējamību, rezultātā radot visai apšaubāmus izstrādājumus, kurus lielākoties
nav iespējams nolasīt bez paskaidrojoša teksta. Superkurators ir starpnieks,
kurš postmoderno mākslu pasniedz publikai un, vēl svarīgāk, padara to par
investīciju objektu finanšu kapitālistiem”.
Antiglobālistu idiotija
Latvijas „antiglobālisti” savā programmā paredz: „Šī programma ir veidota
Latvijas pamatnācijas un pilsoņu vairākuma interesēs”.
piektdiena, 2016. gada 12. augusts
Vainīgie
Premjerministrs Dombrovskis pēc Zolitūtes traģēdijas: „Šoreiz nedrīkst būt
situācija, kad nav vainīgo”.
Filosofija
Latviešu pseidointelektuāļu guru Uldis Tīrons: „Filosofijai nav
uzdevums kaut ko paskaidrot[..] filosofijas
uzdevums ir kaut ko izdarīt ar tiem cilvēkiem, kas ir nonākuši filosofijas
lokā, un kuros ir pašiem sava vēlēšanās nodarboties ar filosofiju”.
Tautība
Saeimas deputāts Andrejs Judins (Vienotība): „Tautība nav parādība, kas
nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski”.
Rainis
„Rakstnieks” Eipurs: „Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums –
vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā?”.
Māksla
Satori.lv kāds jaunais „mākslinieks”: „Mākslas būtība ir darīt to, ko tu
vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies”.
Mūžizglītība
Latvijā bija izglītības un zinātnes ministre Koķe. Viņa teica, ka ir
profesore mūžizglītībā (it kā tā būtu zinātne).
ceturtdiena, 2016. gada 11. augusts
Krīze
Valsts prezidents Bērziņš 2013.gada 22.jūlijā: „Krīze
ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi”.
Kultūras patēriņš
2013.gada
23.maijā internetā tika publicēts pētījums „Kultūras patēriņš (!?) Latvijā”.
Koncepcija
2012.g.
sāka gatavot dokumentu „Latvijas augstākās izglītības un augstskolu attīstības
nacionālā koncepcija 2013.-2020.gadam”. „Koncepcijas”(!?) apjoms internetā 110
lapas. Cilvēces vēsturē tā noteikti būs visgarākā „koncepcija” – 30 267 vārdi.
„Koncepcijā” vairākkārt ir norādīts par „Latvijas augstākās izglītības sistēmas
unikālo (!?) raksturu”.
trešdiena, 2016. gada 10. augusts
"Nodarbošanās"
Klāvs Sedlenieks: "Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurēm ir empīriski novērojumi".
Apziņas līmenis
No Grantiņa idiotijas saita: "V. Freimantāls. Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni".
Vispārcilvēciskā vērtība
No saita http://latviskadziveszina.lv/: „Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas
kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido
latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules
kultūras vispārcilvēcisku vērtību”.
Eiropas ideja
Otto Ozols „Delfu”
rubrikā „Viedokļi”: „Latvija ir dabiska Eiropas
civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams
un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā”.
Idiotisma kulminācija
Solvita Āboltiņa (Sarkanmatainā Tumsonība): "Mēs ticam nacionālai valstij, kurā ciena visu tautību latviešus". Līdz šim (2016.g. augustam) manis sastaptais vislielākais idiotisms - "visu tautību latvieši"!!!
Māksla un morāle
Liepājas „filozofam” Kārlim Vērpem pieder šāda šausmīga
attieksme pret mākslu un tās attiecībām ar morāli: „Kā ir ar mākslas elastīgajām attiecībām
ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām, kas sniedz
būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības”.
Izcelsme
BSA kāda studente no Liepājas eksāmenā atbildēja, ka latvieši ir cēlušies no inkiem. Viņai to esot mācījusi skolotāja. Vēlāk Rēriha grāmatnīcā atradu kāda šarlatāna darbu, kurā patiešām bija runa par latviešu izcelsmi no inkiem. Šo grāmatu varēja lasīt Liepājas skolotāja.
Preambula
Ideja fiksēt latviešu idiotismus
radās pirms laba laika, arvien vairāk un vairāk sastopoties ar jēdzienu
idiotisku lietojumu un dažādām idiotiskām atziņām, kas tiek pasniegtas kā
zināšanas un attiecīgā indivīda viedoklis. Protams, nodarboties ar idiotismu
nekad nav prātīga nodarbošanās. Tāda nevar būt arī nodarbošanās ar latviešu
idiotismu apkopošanu atsevišķā kolekcijā. Tāds ir mans viedoklis. Tāpēc ilgu
laiku reāli neuzsāku jauno „projektu”. Latviešu idiotismus vienīgi kritizēju
publicistiskajos tekstos. 2015.un 2016.gadā to nācās darīt gandrīz katru
nedēļu. Nekad speciāli nemeklēju latviešu idiotismus. Tiekos ar tiem, lasot nepieciešamos
tekstus kādas esejas sagatavošanas dienās. Saprotams, lasu jaunākos tekstus
medijos. Iepazīstu šodienas norises. Tāpēc tiekos ar latviešu idiotismu kā
šodienas intelektuālās dzīves sastāvdaļu. Reāli uzsākt jauno „projektu”
stimulēja, domājams, būtiska sapratne. Sapratu, ka idiotisms ir latviešu
nākotne. Idiotisma plūdus latvieši nekritizē. Par šiem plūdiem visi priecājās.
Visi ir apmierināti. Turklāt idiotisms zeļ un plaukst. Idiotisms vēršās
plašumā. Drīz vairs nekas cits nebūs. Būs tikai idiotisms. Idiotisms būs latviešu
kultūras vērtība tādos segmentos kā izglītība, zinātne, masu komunikācija,
politika, vārda māksla. Idiotisms, atkārtoju, ir latviešu nākotne. Latvieši
virzās tādā trajektorijā, ka nākotnē cits nekas nebūs. Būs vienīgi idiotisma
slānis un tā autori – postcilvēki. Šodien idiotisma autori strādā augstskolās,
skolās, žurnālistikā, zinātnē. Latviešu kultūras kontinuitāti tagad nodrošina
idiotismu izplatītāji. Latviešu inteliģence pēcpadomju laikā ir stabili
novirzījusies uz idiotisma tvaicēšanu. Ja padomju laikā latviešu intelektuālo
attīstību „uzraudzīja” īsta zinātne, īsta izglītība, īsta terminoloģiskās
lietošanas prakse, drukātā vārda īsta rediģēšana, tad tagad latviešu „brīvības”
apstākļos visur ieperinājās pseidodarbība, šarlatānisms, „viedokļu plurālisms”.
Latviešu idiotisma fani jau pašlaik ir pārņēmuši visu garīgo kultūru.
Neapšaubāmi, latviešu idiotisma progress ir vienots ar „balto” cilvēku kopējo
likteni. Tas ir obligāti jāņem vērā. Idiotisms ir „balto” cilvēku kopējā
nelaime, nākotne, kultūras vērtība. 2016.gada 10.augustā nolēmu izveidot blogu „Latviešu
idiotismu kolekcija”. Vispirms pacentīšos apkopot jau agrāk zināmo materiālu.
Pārskatīšu 2013.- 2016.g. publicistiskos tekstus, jo tajos ir kritizēti daudzi
latviešu idiotismi. Speciāli arī turpmāk nemeklēšu latviešu idiotismu paraugus.
Fiksēšu tikai tos idiotismus, ar kuriem sastapšos, tā teikt, ikdienas darba
procesā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)