Plurālisma idiotiskā apoloģētika

Jauno latviešu vemtuvē „satori.lv”: „No socioloģiskās perspektīvas raugoties, modernizācijas uzvarai nenovēršami bija jāvainagojas ar individualizācijas procesu, kurā indivīda sociālais konteksts kļuva arvien atrautāks no tradīcijām. Noteiktība, pārliecība, normas un vērtības, ko reiz sniedza mantojumā tradīcija, mūsdienās ir kļuvušas relatīvas. Augošā pārticība, mobilitāte un izglītība ir ļāvusi cilvēkam sasniegt ievērojamu neatkarības pakāpi no sava sociālā konteksta. Emancipācija no jebkādām saistībām ir novedusi pie jauna situācijas pavērsiena, kad cilvēkam pašam ir jāuzņemas strukturāli subjektīvais uzdevums konstruēt savu paša identitāti. Līdz ar to, katrs pats veido savu identitātes profilu, izvēloties no daudzajām viņam/viņai pieejamajām iespējām. Pat tā sabiedrības daļa, kas neatsakās no „tradicionālās” pieejas, piemēram, attiecībā uz pirmslaulību attiecībām, ģimenes lielumu, bērnu audzināšanu utt. - tomēr atšķiras no iepriekšējām paaudzēm ar to, ka tagad šāds dzīvesveids ir rezultāts viņu pašu izvēlei. Ne sociālā klase, ne dzimums, ne reliģiskās vērtības, ne normas vairs nepilda ekskluzīvo regulācijas funkciju, kas varētu determinēt cilvēka dzīves stila izvēli. Rokrokā ar individualizāciju nāk plurālisms, kas, neapstrīdami, ir mūsu laikmeta pamatiezīme. Katrā domēnā mēs neglābjami saskaramies neskaitāmi daudzām dažādām perspektīvām, valodas spēlēm, metodoloģiju, konceptuālajām teorijām, kuras bieži vien ir neiespējami samierināt. Rezultātā neviens vairs nav tiesīgs uzdoties par „vienīgās patiesības” īpašnieku. Plurālisms ir individuālisma „kreisā” puse. Dažādība, kas pavērusies orientāciju, dzīves modeļu, rīcības veidu, jēgas horizontu, sociālo teoriju, valodas spēļu, vērtību sistēmu un pasaules uzskatu ziņā, ir kā sava veida „kultūras tirgus” (vai „supermārkets”), kurā mūsdienu vīrieši un sievietes var izvēlēties sev tīkamāko un no tā konstruēt savu subjektīvo identitāti. Šī asā konfrontācija ar plurālismu nereti modina negaidītus jautājumus: „Ko īsti es vēlos?”, „Kas es esmu?” Indivīds vairs netiek virzīts kādā konkrētā virziena. Gluži pretēji, tagad viņa paša uzdevums ir refleksīvi uzņemties savas identitātes konstrukciju, kuru, piedevām, viņš vēl ir spiests piemērot „tirgus noieta” kategorijām”.