Intelektuālais pederats Šlapins: „[..] apgrūtina diskusiju, ir tas, ka viedokļu
dažādība ir kļuvusi daudzdimensionālāka. Agrāk, zināmos vēstures posmos, bija
vienkārši saprast, kurā vietā uz viedokļu skalas atrodies tu un kurā – tavs
oponents. Bija situācijas, kad svarīga bija tikai viena dimensija – nogrieznis,
kurā pa labi ir pareizais uzskats un pa kreisi nepareizais. Vai otrādi. Tu esi
vai nu par krieviem, vai par vāciešiem. Vai nu uz Rietumiem un demokrātiju, vai
uz Austrumiem un komunismu. Sliktākajā gadījumā dimensijas bija divas, taču arī
tas vēl ļāva sarunāties vienā plaknē – nacionālisms pret internacionālismu
un liberālisms pret konservatīvismu. Tu varēji saprast, kurā kvadrātā atrodies
un kas ir tavi domubiedri. Šobrīd situācija ir kļuvusi sarežģītāka, un "bēgļu
jautājums" lielā mērā ir vainīgs pie tā, ka cilvēks var nonākt tādā
viedokļu krustpunktā, kurā no labas gribas nav vēlējies atrasties. Tu vari būt
par Eiropas vērtībām, jo tās mūs "glābj" no Krievijas, bet tāpēc
spiests pieņemt liberālu politiku, kas tev patiesībā ir sveša. Tu vari būt par
personas brīvību pārvietoties un izvēlēties, kā dzīvot, taču nepieņemt svešu
reliģiju un bīties no bēgļu plūdiem. Tu vari būt labējs prokrievists vai kreisi
noskaņots ksenofobs, liberāls nacionālists vai karojošs antiislāmisks
feminists. Var, protams, teikt, ka šādas iespējas ir bijušas vienmēr, taču
agrāk kopējā informācijas telpa nepiedāvāja tik daudz veidu, kā nostāties
pretējās frontēs. Kaut kāds ideoloģisks atavisms prasa mums pateikt, "par
ko mēs iestājamies", un mēs uzbāžamies ar šādu birku karināšanu arī
attiecībā pret citiem. Ja tu neatbalsti bēgļu uzņemšanu, tu esi ksenofobs, ja
tu neprotestē pret bēgļu programmu, tu esi velkamists. Ja tu dodies praidā, tu
esi liberasts, ja neparaksties par Kopdzīves likuma pieņemšanu, tu esi
homofobs. Tomēr tas nav un nevar būt tik vienkārši, jo aizvien vēl esam cilvēki”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru