Ko darīt?

Sakramentālais jautājums „Ko darīt?” attiecas uz „Latviešu idiotismu kolekciju”. Jautājums ir šāds: Ko darīt ar minēto kolekciju – turpināt jeb izbeigt papildināt tās krājumu? Jautājums ir pilnīgi pamatots. Pēc 2018.gada 6.oktobra latviešu tautai sākas jauna dzīve. Tā būs dzīve, kurā idiotisma izpausmes vairs nebūs atsevišķas izpausmes, bet idiotisms būs dzīves pamats. Latviešu dzīvē valdīs totāls un fundamentāls idiotisms. Tas apmierinās tautas lielāko daļu – vismaz divu jaunāko paaudžu prāvu daļu, kura ir socializējusies „brīvvalstī” un anormāli kārpās Latvijas teritorijā. Ja tas tā nebūtu, tad 13.Saeimā neievēlētu daunus un pederastus, kā arī morāli patoloģiski sagandētus noziedzniekus. Tie ir kadri, kuri ir spējīgi producēt tikai idiotismu. Tādējādi latviešu tautas dzīve tiek pārvērsta permanentā idiotijā, absurdā, kad ārprātīga bezjēdzība pārņem kultūras visus segmentus. Tā vien liekas, ka latviešu tauta aizvadītajos 30 gados par savu galveno mērķi bija izvirzījusi nepieciešamību pēc iespējas pārliecinošāk pamatot Alfrēda Rozenberga rekomendācijas pareizību. 13.parlaments liecina, ka latviešu tautas galvenais mērķis ir pārsniegts: daunus-klaunus vēl nekur tauta nebija savēlējusi parlamentā. Par to vēsture klusē. Latvieši atkal ir pirmie...Alfrēds Rozenbergs priecīgi smaida! Bet ko darīt ar „Latviešu idiotismu kolekciju”? Atbilde uz šo sakramentālo jautājumu (kopš Černiševska un Ļeņina laika) par minētās kolekcijas nākotni reizē var būt atbilde uz jautājumu „Ko darīt Latvijā tiem, kuri nevar doties prom no Latvijas un spiesti dzīvot totāla un fundamentāla idiotisma apstākļos?”. Pašlaik skaidrs ir vienīgi tas, ka visaptveroša idiotisma apstākļos fiziski nav iespējams aptvert „materiālu”, kurš rodas katru dienu neprognozējamā apjomā. Bet galvenais – tādos apstākļos vēršanās pret idiotismu pati kļūst bezjēdzīga darbība.