Aģitācijas un propagandas limiti

2018.gada 24.septembrī portālā „pietiek” tika ievietota šāda ziņa: „Endo Lapsam, Paulam Aleksandram Raudsepam un Pēterim Tērmanim piederošā SIA Žurnāls NAUDA IR ir kļuvusi par vienīgo uzņēmumu, attiecībā uz kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pirms 13. Saeimas vēlēšanām ir pieņēmis īpašu „Lēmumu par aizliegumu veikt turpmāko aģitāciju”.[..] Kā jau minēts, pusotra mēneša laikā KNAB bija spējis noskaidrot ne tikai to, ka „laikā no 2018.gada 31.jūlija līdz 2.augustam Latvijas teritorijā tika izplatīts drukas materiāls, kas nav preses izdevums, latviešu valodā “PAR KO NEBALSOT vēlēšanās” un krievu valodā “За кого НЕ ГОЛОСОВАТЬ на выборах””, bet arī to, kas ir bijis šī drukas materiāla izdevējs.[..] Tā kā šis pirmais „drukas materiāls” (kopš tā laika ir izplatīts vēl viens) bija izmaksājis 8068 eiro – par 1618 eiro dārgāk nekā „nesaistītai personai” atļautais priekšvēlēšanu izdevumu apmērs, KNAB tad arī pieņēmis lēmumu „aizliegt SIA Žurnāls NAUDA IR veikt turpmāko priekšvēlēšanu aģitāciju par maksu”.

Komentārs: Aģitācijas un propagandas saistīšana ar naudas limitiem ir reti stulba pieeja. To var izdomāt vienīgi latviešu izdzimteņi ar tukšām galvām un smirdīgu dvēseli, nevērtīgas populācijas visnevērtīgākie atkritumi. Katrs normāls cilvēks saprot, ka aģitācijas un propagandas efektivitāte ir nevis iztērētajā naudā, bet attiecīgo materiālu idejiskajā saturā. Vienīgi kaut kādi latviešu izkārnījumi to nevar saprast, aģitācijas un propagandas vajadzību vai nevajadzību, aizliegšanu vai neaizliegšanu pamatojot ar naudas apjomu.