No jauno latviešu vemtuves „satori.lv”: „Iespējams, ka šobrīd ir sasniegts
līdzsvara punkts starp ekonomisko bāzi un tās ideoloģisko virsbūvi. Pieaugot
zināšanu lomai ražošanā, atbilstoši mainās arī sabiedriskā iekārta visplašākajā
nozīmē; savā ziņā tas izskaidro arī to, kā klasiskais marksisms mūsdienās ir
kļuvis par tīri antikvāru teoriju. Postnacionālais kapitāls finansē zināšanu
sabiedrībai nepieciešamās tehnoloģiskās infrastruktūras attīstību, kura
nodrošina "virtuālo lēcienu" cita tipa socialitātē. Es pieņemu, ka
šīs izmaiņas, pirmkārt, ir redzamas mākslā kā katram laikmetam specifiskā
simboliskās un institucionālās organizācijas formā, otrkārt, mediju patēriņā kā
sabiedriskās un individuālās organizācijas formā un, treškārt, individuālās
identitātes veidošanā sabiedrībā.[..] Postmodernisms, kā apgalvo (post)modernā
franču filozofija, atnesa subjekta nāvi, tā atceļot arī individuāla radošā
ģēnija iespējamību. Mākslā tā vietā stājas [..] superkurators: savā ziņā
neizbēgama figūra laikmetā, kad laikmetīgās mākslas laukā satiekas tirgus
diktētā prasība pēc radošas oriģinalitātes un postmodernā skepse par tās
iespējamību, rezultātā radot visai apšaubāmus izstrādājumus, kurus lielākoties
nav iespējams nolasīt bez paskaidrojoša teksta. Superkurators ir starpnieks,
kurš postmoderno mākslu pasniedz publikai un, vēl svarīgāk, padara to par
investīciju objektu finanšu kapitālistiem”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru