No „satori.lv” kādas dāmas teksts kā lieliska
ilustrācijai tam, ko jaunais latvietis, jaunais inteliģents, kurš skolo citus
inteliģentus (dāma ir pasniedzēja), tagad spēj savervelēt: „Grāmatu lasītāju blogi, skolu literārie izdevumi, alternatīvo
subkultūru žurnāli (zīni), meiteņu ikdienas padomu/pārdomu videoblogi,
kinokritikas dažādās formas un skatītāju "radošie" komentāri un
vērtējumi skatīšanās un klausīšanās vietnēs – visas šīs daudzveidīgās parādības
es vēlētos ietvert mūsdienu kultūras žurnālistikas robežās, lai arī
pieredzējuši kultūras žurnālisti, to dzirdot, gribēs vemt vai vismaz noteikti
nepiekritīs. Ne tie, kas identificējas ar žurnālistiku un kā žurnālisti
(saņemot par to atalgojumu) nodarbojas ar kultūru, ne tie, kas vispār noliedz,
ka būtu žurnālisti (un vēl mazāk kultūras žurnālisti), vienkārši plašsaziņas
līdzekļos nestrādā pirmo dienu – gan ar atalgojumu, gan bez tā (vispār vai
izdzīvošanai pietiekama) –, un tēmas, kas tiem interesantas, viņi atspoguļo un
apspriež kultūrkritiskā vai kultūrfilozofiskā manierē. Alga bieži vien nav
primārais un profesionālā identitāte (nejaukt ar profesionālismu!) arī ne: kas
skaisti izpludina kultūras žurnālistikas robežas kaut kur starp mākslu un
aktīvismu un jau uzreiz ļauj vilkt zināmas paralēles ar zāles sakņu –
neapmaksāto un profesionāli neidentificēto žurnālistiku – vispār. Tomēr jebkurā
gadījumā viens ceļš jomā, ko atļaušos tomēr bez īpašām atsaucēm šeit dēvēt par
kultūras žurnālistiku, iet caur vietas rašanu sev un saviem vēstījumiem
institucionāli skaidri definētos publiskās komunikācijas medijos, otrs, lai arī
cik riskanti būtu šeit turpināt saukt to par kultūras žurnālistiku, balstās
vēlmē, nereti gatavības pakāpē, bet neinstitucionalizētā, netradicionālā
vēstījuma veidošanas un komunikācijas ceļā, ko mūsdienās plašai publikai
nodrošina salīdzinoši lētas digitālās ierīces, internets un sociālie mediji”.
ai
jūs esat vīrietis vai sieviete?