Latvijas profesora idiotisms

Deniss Hanovs, kulturologs un RSU profesors (satori.lv aptaujā atbildot uz jautājumu „Kas ir inteliģence”): „Inteliģence ir indivīdu grupa, kas raksturojama kā literāri zinātniskajā telpā tapusi un pastāvoša kopiena, kura, iespējams, pati sevi raksturotu ar intelekta manifestācijām publiskajā telpā, proti, lielākoties tekstiem, kas ir šo cilvēku zināšanu un pieredzes artikulēšana. Inteliģence ir sociāli ļoti izplūdusi kategorija, to 19. gs. apzīmēja ar sinonīmu "brīvās profesijas". Inteliģence kā starpslānis Staļina laika kultūrā bija nesaprotamais un principiāli aizdomīgais Citādais, šķiriski neskaidrs grupējums, kam netika piešķirta režīma ideoloģijas paudēja loma. Inteliģences kā ideoloģiski manipulējamas grupas tēls bieži izpaudās kariķējumos un pilsētas zemāko sociālo grupu folklorā. Ja ar inteliģenci domātas īpašības, tad to varētu aprakstīt kā atsvešināšanos no empīriskās pasaules un stāvokli vai zināšanu krājumu, kas veido priekšnoteikumus eskeipismam, ko Brodskis aprakstīja kā literatūrā centrētas pasaules izpausmes, kurām bieži nav saiknes ar realitāti, toties top jauna, paralēla telpa, kurā var veidot pasaules konstruēšanu. Manuprāt, tā ir viena no radošākajām ilūzijām par to, ka pasaule pakļausies indivīda prātam, bet tā regulāri sadumpojas pret ideālajām struktūrām, kas top mūsu galvā. Inteliģence ir priekšmetiska, jo tā veidojas no literāriem artefaktiem, kuru vidū inteliģence ir kaleidoskops, kas kultūras saturu saliek nemitīgi jaunās kombinācijās. Inteliģence ir arī nemitīga atsauce, process, kurā tiek veidota Es kā citu Es kopsumma, nejauša un vienlaikus paredzama, jo priekšmeti, kas veido inteliģences saturu, mēdz selektīvi nonākt mūsu redzeslokā un daudzos gadījumos paver mūsos tukšas telpas. Jautājums – ko darīt ar tukšām telpām? Inteliģence ir prasme tās piepildīt.”